Jau atkal vienu skaistu dzīves sprīdi esmu aizvadījis pateicoties arvien lielāku atpazīstamību gūstošajam Trans Europe Trail jeb TET projektam (ja neesi redzējis, kas tas tāds, nāc te – www.transeurotrail.org ). Ja kāds pamanīja, pamanīja, ja ne, tad konteksts šāds – esmu ar savu Husqvarna 701 motociklu devies tādā kārtīgā, iespējams vairāku gadu garā Eiropas tūrē pa mūsu kontinenta visslēptākajām un aizraujošajām taciņām, kādas tās TET ietvaros ir izviedojušās nu jau vairāk kā 50 tūkstošu kilometru garumā. Iesāku savu ceļojumu pagājušajā vasarā ar braucienu no Rīgas līdz Anglijai, kur netālu no Oksfordas kāda drauga garāžā mocītis ar visu braukšanas un telšošanas iedzīves ekipējumu mani gaidīja atgriežamies līdz pat rudenim. Tad septembrī bija nākamā brauciena daļa no Anglijas līdz pat Barselonai Spānijā, kur atkal savu divriteņu kumeļu izmitināju turienes moto draugu staļļos. Nu ziemā bija pienākusi kārta trešajai TET pastaigai. Kāpēc ziemā? Tāpēc, ka Spānijā arī ziemā uz mocīša ir tīri labi. Kāpēc tieši šajos janvāra datumos? Nu tāpēc, ka tas bija saistīts ar vēl kādu nebijušu notikumu TET pastāvēšanas vēsturē. Bet par to pēc tam, stāstiņa beigās…;)
Pašā janvāra vidū vilku galvā drauga sagādāto Latvieša keponu un sēdos mūsu pašu AirBaltic, lai tiešā trāpijumā aizšautos līdz pašai Barselonai. Tur nonācis pie geita vēl ar pāris draugiem apsveicinos, kuri ar šo pašu reisu dodas no Spānijas uz dzimtajiem apvidiem – sajūta tāda, ka mani pilnīgi vai te sagaidītu! Vēl pēc brīža ar vietējo Boltiņu esmu nonācis sava šejienes drauga garāžā, kur mocītis mani gaida sveiks, vesels un pat pārāk nenoputējis. Pieskrūvēju aķīti un draudziņš uzreiz ar pusapgriezienu atkal ir dziesmā. Ir foršāk, nekā pagājušajā reizē, kad Anglijā biju aizmirsis noņemt klemmi un ceļojumam bija jāsākas ar angļu akumulatoru veikala medībām un neadekvātiem tēriņiem. Vēl tik uzstellēju navigācijas iekārtas, ielieku TETu kā mērķi, atvados no saimniekiem un esmu ceļā. Lai arī ārā ir Janvāris, bet esmu moča sedlos un galvā dungojas tradicionālais “On the road again…”
Šoreiz atšķirībā no iepriekšējiem diviem ceļojuma posmiem ceļā esmu devies viens. Kompānijā it kā jautrāk un drošāk, bet ja nu īsti neatrodas līdzbraucējs, arī tā nav problēma – varu ceļot ar mocīti arī vienatnē. Īpaši ja tas notiek pa šādām taciņām. Tam ir daži mīnusi, bet kādreiz tomēr prasās pabūt tikai ar sevi, sakārtot domas un pabaudīt pavisam īstu brīvību vientulībā.
Jau pavisam drīz, vēl īsti neizbraucot no Barselonas, nonāku Spānijas kolēģa vietējā lainsmeņa un nu jau arī mana drauga Simon Rice “apskāvienos” jeb pareizāk uz viņa izveidotās takas. Iesākumā mazi piepilsētas celiņi, kuri pavisam drīz kļūst par kalnu gruntenēm un vietām pat pavisam mazām, akmeņainām taciņām. Šur tur taka uzved augstākā paugurā un var piesliet motociklu pie kāda no neskaitāmiem milzu vēja ģeneratoriem. Te vai uz katras kalna kores tādi ir uzbūvēti dučiem un izskatās, ka tie mūsu, pēc enerģijas izslāpušajai pasaulei, varbūt sāk pienest pat pavisam jūtamu artavu. Pēc ieraduma pirms ceļojuma esmu pameklējis vietējo latviešu čatiņus feisbukā, pastāstījis tur par saviem plāniem un jau pirmajā vakarā esmu aicināts ciemos pie Roberta. Pēc patiesi skaistas, kaut varbūt ne pārāk garas braucam dienas baudām lielisku vakaru laba vietējās apkaimes sarkanvīna pavadībā, ar fantastisku skatu uz dažus kilometrus attālo Vidusjūras krastu un tam piegulošo Taragonas pilsētu. Iepriekšējā dienā šeit gan esot bijis pamatīgs blīkšķis, kad kāda vietējā ķīmijas rūpnīca uzgājusi gaisā. Bijuši bojāgājušie un tuvākās apkaimes 300’000 iedzīvotāju ieteikts mājām logus nevērt vaļā dēļ iespējamā gaisa piesārņojuma. Taču šovakar gaiss jau ir tīrs, iedzēruši vīniņu abi ar Robertu vēl aizšaujam tumšajā apkārtnē pameklēt geocach slēpnīšus un tad jau pirmā diena ir galā. Uz nakti mans mocītis ir atstāts pie lielā koka blakus strūklakai. Dažas dienas vēlāk, kad Roberta mājai brāzušās pāri šīs nedēļas ārkārtīgi jaudīgās vētras, viņš sūta man bildīti, kur redzams, ka ne no koka, ne strūklakas nekas daudz nav palicis pāri. Labi ka paspēju mocīti aizbraukt…
Nākamā diena seko ar atkal izcili jaukām kalnu un ieleju taciņām un ceļiem. Gaisa temperatūra svārstīga starp 10-15 grādiem, bet ja kādā ielejā ir aizķēries mākonis, tad gan diezgan strauji paliek dzestrs un moča termometrs rāda vairs tikai ap +5. Apkārt kalnu nogāzes, vietām milzīgās terasēs labi iekopti vīnogulāju lauki vai olīvju plantācijas. Šur tur celiņš izved caur kalnu ciemu, kuri pārsvarā ir kā pauguriem uzliktas cepures. Nekad neesmu sapratis – kāpēc dažās zemēs cilvēki ciematus būvē ielejās, bet citās līdzīgi kā šeit – nelielu kalnu augšpusēs. Mīkla…
Aizšāvis nostāk no TET kalnainajām takām kādu nakti pārlaižu piekrastes lielpilsētā Valensijā. Šī ir trešā lielākā Spānijas pilsēta un pašu noslogotāko konteineru ostu visā Vidusjūrā. Romiešu pirms mūsu ēras radītā Valensija vēl šodien var lepoties ar ļoti skaistu vecpilsētu un dažnedažādiem vēstures pieminekļiem. Par cik esmu nolēmis apciemot savus Alikantes tuvumā dzīvojošos draugus, ceļa turpinājumā izvēlos pabraukt pa piekrastes takām. Tādu gan te nav daudz – Spānijas Vidusjūras piekraste ir diezgan blīvi apbūvēta, jo šurp atpūsties mēdz doties milzīgs skaits gan vietējo spāņi, gan citi eiropieši un ne tikai. Daži klinšu ragi ar tajos izbūvētajām bākām ir tīri izskatīgi, šur tur pa ceļam arī kāda glīta pilsētiņa, bet no TETa mežonības gan te nav ne vēsts. Pret vakaru esmu sasniedzis savus draugus piejūras pilsētiņā Guardamar del Segura, un te nu piezogas mana ceļojuma veiksme neveiksmē. Mocītim piepeši pilnībā pazūd sajūgs ☹, bet tas notiek pēc 400km braucam dienas tieši pie mana lietuviešu drauga Tomasa mājas durvīm ☺, kas bija šīs dienas paredzētais galamērķis. Vēl brīdis, un ir jau skaidrs – apakšējam cilindram ir izbeidzies virzulīša gumijas blīvgredzens jeb o-rings. Mazliet pabrīnos, ka tāda lieta jaunam mocim notiek jau 9taja kilometru tūkstotī, sazinos ar moča tirgotāju un uzzinu, ka tā laikam zināma vaina šim sajūga modelim. Hmmm, būtu varējis ātrāk pateikt…
Viss varbūt būtu daudz labāk, ja nākamā diena nebūtu … Sestdiena. Un piedevām – Sestdiena Spānijā. Tad nu ķeramies pie visa, kas iespējamā tuvumā, apzvanīšanas, taču sākumā mums neko daudz neveicas. Nekur 40km attālajā Alikantē nekas tamlīdzīgs nav atrodams. Pēc citu lietuviešu draugu apzināšanas Valensijā, kāds veikals tomēr atrodas, un tas ir vaļā, un tur ir vajadzīgā detaļa. Tik vien kā – Valensija ir 220km attālumā no mums. Ieslēdzas lietuviešu SuperMenedžments – kāds no Velensijas draugiem paspēj aizskriet līdz veikalam, kamēr tas nav aizvērts, nodod manu detaļu kādai citai lietuviešu dāmai, jo pašam jāskrien kaut kur prom, un trešais leitis (mans draugs) dod man Mersedesa atslēgas un vēl sastāda kompāniju. Tā nu pēc gandrīz pustūkstoša kilometru nobraukāšanās un otrā Valensijas apmeklējuma šajā ceļojumā, esmu ticis pie vajadzīgās nieka gumijiņas un vēlā naktī mocītis atkal ir kārtībā. Varētu rīt doties tālāk, baudīt takas un Spānijas kalnu ainavas, ja vien … visi man un Tomasam zināmie laika ziņu kanāli un aplikācijas nerādītu to, ka šodien esam iztērējuši pēdējo sakarīgo braucam dienu. Tālāk, kā visur raksta – lietus, sniegs un vētras veselas nedēļas garumā. Gan šeit, gan līdz pašiem Spānijas dienvidiem, kur man jānokļūst. Br-rrr-rrr, nodomāju, un dodos pie miera…
Nākamajās divās dienās man diemžēl jāmaina plāni par došanos TET takās – kalnos vietām ir sasnigusi pamatīga sniega kārta un kā ziņās rāda – tur par mašīnas vietām netiek cauri. Neko darīt, palieku pie piekrastes un cik spēju, laižos prom no lietiem un negaisiem, kas man no ziemeļiem seko. Ļoti iepriecinošs fakts šajās dienās ir tas, ka man ir izcili kvalitatīvas Adventure Spec firmas ražojuma lietus drēbes – tās mani pasargā gan no slapjuma, gan no aukstuma un vietām tik spēcīgā vēja, kura brāzmās tā vien šķiet, ka tūdaļ nolidošu no ceļa. Pie Almerijas pilsētas gan atkal esmu uz kāda no TET zariem uz daždesmit kilometrus ielīkumoju kalnos. Bet nu, kad temperatūra sāk tuvoties nullei un atkal tieku slapināts ne pa jokam, šauju ārā uz lielceļa un sasniedzu Malagas pilsētu, kas ir mana ceļojuma galamērķis. Esmu te dienu ātrāk, nekā paredzēts, bet nu jau otrie šajā ceļojumā jauniegūtie draugi par to nemaz nepārdzīvo, ka panakšņošu pie viņiem kādu nakti vairāk. Monta un Dāvis savos jaunības pasaules apceļojumos Malagā ir nokļuvuši visai nesen, taču nu jau ir diezgan labi iekārtojušies, atraduši darbiņus un jau astoņus mēnešus viņu ģimenītē ir ienācis dēliņš Rauls. Rauls ir brašs puika un drīz vien esam labi sadraudzējušies, savukārt par cik Dāvis ir profesionāls pavārs, man šīs dienas viņu mājās izvēršas tīri garšīgas. Bet šķiet arī viņiem tīri labi patīk mani ceļojumu stāsti un ņemot vērā, ka viņi abi ir no Saldus puses, mums drīz vien atrodas kopīgi paziņas par kuriem parunāt, jo arī mana mīļā sieviņa ir viņu novadniece. Dāvi, šķiet jo īpaši iepriecina fakts, ka mans mocītis viņa garāžā paliks pāris nākamos mēnešus. Arī viņš šobrīd ir ļoti noskaņojies uzsākt savu motociklista karjeru, un laikam nevarētu teikt, ka mans apciemojums viņu kaut kā attālinās no domām par šo mērķi…;)))
Te mēs šajā stāstā nonācām pie tā – kāpēc tieši Malaga šoreiz ir gala mērķis un kāpēc tieši šajā laikā. TET projekta nepilnu 4 gadu īsajā vēsturē šajā nedēļā ir nozīmīgs notikums – notiek pirmais TET lainsmeņu (valstu atbildīgo pārstāvju) salidojums. Ar gādīgo Deiva un Krisa no Adventure Spec atbalstu mums šeit netālu no Malagas kādā skaistā kalnu ciematiņā ir sagādāta 3 nakšu palikšana lieliskā viesnīcā un … divu dienu vizināšanās pa AdventureRiderCenter kalniem ar mocīšiem vietējo draugu organizētas tūres ietvaros. Esam sabraukuši 10 valstu pārstāvji, protams ir atbraucis arī Džons, visas TET idejas tēvs, projekta uzsācējs un vēljoprojām līderis šim visam. Ir neizsakāms prieks beidzot satikties šādā kompānijā klātienē, jo pārsvarā visa darbošanās ar TET izveidi, savstarpējā komunikācija un visi citi organizatoriskie pasākumi mums ir notikuši tikai virtuālajā vidē. Es gan biju viens no ļoti retajiem TET čaļiem, kurš Džonu jau pagājušā vasarā, manas Anglijas tūres ietvarā biju saticis, bet arī man līdzīgi kā pārējiem ir neizsakāms prieks satikt šo lielisko vīru! Izcili aizvadām vairākus vakarus un rītus pārrunās par TET aktualitātēm, par nākotnes plāniem un iespējām veidot papildus projektus ap šo mums visiem nu jau sirdīm tik tuvo tēmu – esam uz laba viļņa un turpināsim iesākto. Baz, Karen (jeb Kaz) un viņu meites ir angļu ģimenīte, kura šeit Spānijā ir izveidojusi moču tūru uzņēmumu Adventure Rider Center (www.AdventureRiderCenter.co.uk ), mūs uzņem lieliski. Husqvarna, Scherco un Beta mocīši ir patiesi lieliski šīm kalnu taciņām un kraujām, Baz ir lielisks braucējs, kurš mums tīri labi pamāca dažādas viltībiņas, kā šajā apvidū labāk uzbraukt kādā stāvumā vai tik no kalna lejā. Tiekam pilnībā apģērbti un apauti, un padomāts par mums ir līdz pēdējam sīkumam. Pēc pavadītām divām dienām šīs kompānijas sabiedrībā visi esam vienisprātis – šī ir vismaz 7 zvaigžņu moču tūru vieta. Te jābrauc vēl…;)
Atkal viena lieliska braucam nedēļa manā dzīvē, atkal lieliska kompānija un ļoti jauki ceļā satiktie cilvēki. Teikšu tā – lai dzīvo TET un laižam tālāk. Nu knapi tik Spānijas gaisu esmu paspējis izelpot, bet jau sāku meklēt līdzbraucējus savām nākamajam TET ceļojuma posmam no Malagas uz Portugāli, kur visticamāk Porto pilsēta varētu būt sasniedzamais mērķis. Kaut kad martā vai aprīlī. Vispār jau drīz – jāsāk pakot soma…;)))
