msi stāsta: Kolumbija. 2019.gads. [II daļa]
Agrs rīts lidmašīnas sēdeklī. Pēc garas, šādi pavadītas nakts, kā vienmēr mazliet stīvums mugurā un citur, bet varbūt vismaz pirksti jāizvingrina. Kaut ko uzrakstot. Lidojuma karte man rāda, ka AirFrance laineris nu jau teju teju būs šķērsojis Atlantiju un esam pavisam tuvu Eiropas krastiem. Pret vakaru, kad plānots ierasties Rīgā, nolidojies būšu līks, jo lidošana iesākās vakar ar vienu vietējo Kolumbijas lidojumu no Barranquilla pilsētas uz Bogotu, ar palielu nīkšanu galvaspilsētas lidostā, un tad šis lidojums uz Parīzi, no kurienes vēl tālāk uz mājām jātiek. Pagara lidināšanās, bet tas nemazina mana šīs reizes Kolumbijas apceļojuma foršos iespaidus.
Reti man dzīvē gadās, ka kāds visu ir izplānojis manā ceļojumā vai dēkā – parasti pats esmu tas, kurš savus plānus veido un tad īsteno. Bet šajā reizē viss bija citādi. Īso, bet ļoti intensīvo Kolumbijas piedzīvojumu manā (un visas mūsu grupiņas) vietā citi cilvēki jau bija saplānojuši burtiski pa minūtēm, atlika tikai ļauties straumei un baudīt.
Pirmās piecas ceļojuma dienas noteikti bija tās, kas visus mūs septiņus motociklistus no dažādiem Eiropas nostūriem bija uz Kolumbiju aizvilinājušas. 600 kilometru garš bezceļu piedzīvojums ar Enduro mocīšiem bija patiesi labs, La Sierra Moto Travel čaļu (nu jau droši varam teikt – draugu) lieliski izplānots. Kolumbijas vidienes maršruts starp Honda un Villa de Leyva pilsētām bija izveidots tā, ka tajā bija iekļauti gan vieglāki posmi, kurus varētu klasificēt kā Soft Enduro, gan tādas vietas, kurās arī mums pieredzējušākajiem braucējiem bija ko pasvīst. Dažus posmiņus, kurus, ja kāds vēlētos, varētu arī apbraukt pa ceļiem, diezgan droši varētu klasificēt tuvāk Hard Enduro kategorijai. Bet neviens no mūsu grupiņas nekur apkārt nebrauca, jo tieši šīs stāvās, akmeņainās kalnu takas, upju gultnes vai pussabrukušais dzelzceļš bija tie interesantākie, adrenalīnu atraisošie tūres posmi. Šur tur viens otram palīdzot, vietām ar vietējo čaļu palīdzību, bet beigu galā visi katru dienu bijām galā un dzīvi un veseli.
Nu – gandrīz veseli. Apdauzīties šādos braucienos pilnīgi noteikti ir iespējams un arī mūsu grupiņā gandrīz visi savu reizi ar kaut ko izpildās. Un arī mani kādas kļūdas rezultātā mocītim izdodas izmest no segliem, kā rezultātā jau tā ne līdz galam sadziedētā, pirms mēneša ielauztā labā roka atkal ir cietusi. Pirmajā brīdī attopoties ceļmalā sēdot šķiet ir skaidrs, ka brauciens priekšpēdējās dienas rītā man nu ir beidzies – tik ļoti atkal smeldz plaukstas locītava. Te ļoti noderīgi izrādās, ka Alberto, viens no organizatoru komandas, ir dakteris, Kolumbijā atzīts ortopēds. Rentgenu gan uz vietas neuztaisa, bet pēc pamatīgas iztaustīšanas secinām, ka laikam nekas vairāk salauzts, kā bija, šobrīd nav. Lai arī sāp pamatīgi, tomēr tik ļoti gribas pabeigt šo braucienu, ka ierauju saujiņu pretsāpeņu, uzbintējam manu roku un mēģinu braukt tālāk. Pēc brīža jau atkal esmu iebraucies un šķiet, ka viss būs labi, līdz galam tikšu. Nav ko te jāpadodas šādā skaistā dzīves brīdī…;)
Par apkārt redzētās dabas krāšņumu un pilsētu krāsainību lai runā bildes un video rullīši. Skaisti, daudzveidīgi un vietām ļoti iespaidīgi. Gan skati, gan braukšanas izjūtas, gan satiktie cilvēki – tas viss kopums šo samērā nelielo “moto-izjādi” padara mums neaizmirstamu. Jā – kādu vakaru Ernesto, mūsu grupas organizatoru līderis mums tiešām ir sagādājis pavisam īstu izjādi. Tovakar, kad esam viņa dzimtajā pusē, kur viņam viss labi zināms un pazīstams, pēc vakariņām jau krietnā tumsā mums tiek atvesti zirgi un nakts apņemti uzjājam tuvējā kalnā. Izcili patīkams papildinājums mūsu moto tūrei. Otra lieta, ko todien patiesi izbaudām, ir tas, ka mūsu nakšņošana ir izkārtota mūsu tūres veidotāju (La Sierra Moto Travel ir ģimenes uzņēmums) sensenās senču mājās. Šeit savulaik viņi visi kādas bērnības vai jaunības dienas aizvadījuši, bet tagad ir iekārtots lielisks viesu nams. Ar visu ģimenes muzeju. Mums patīk!
Kad esam sasnieguši Villa de Leyva, mūsu moto-piedzīvojums ir galā. Atvadāmies no mūsu jaunajiem draugiem. Tālāk atkal caur Bogotu tiekam nogādāti uz Karību piekrastes Barranquilla pilsētu, kur norisinās šī brauciena otra, oficiālākā daļa – Pro Coombia organizētais pasākums Nature Travel Mart. Šeit satiekas visu FamTrip tūru dalībnieki un izveidojas diezgan raibs burziņš. Katram ir kāds stāsts par savu tūri pastāstāms – kurš džungļos gājis, kurš kalnā kāpis vai pa krāčainu upi braucis, kurš Amazones ciltis apciemojis vai putnus vērojis. Katram savs. Katram savi iespaidi, bet šķiet nesatieku nevienu, kurš nebūtu apmierināts ar izdzīvoto. Mūsu grupiņai laikam ir viens no ekstrēmākajiem piedzīvojumiem, bet arī kādā citā grupā skarbuma nav trūcis, jo upē laivojot pēkšņi spēcīga lietusgāze uznākusi, krāces negaidīti par pāris kategorijām jaudīgākas kļuvušas un dažu labu laivu pret klintīm straume izsmērējusi. Beigās gan visi dzīvi un priecīgi.
Barranqulla pilsētā mums vēl tiek izrādīti piekrastes aizsargājamie purvāji, kā arī tiekam vesti uz kādu piekrastes posmu jaunu Mangrovju audzi stādīt. Šādā veidā kolumbieši cenšas atjaunot laikam pašu sagandētās vietas. Komunikācijas dienas ietvaros tiekam sapazīstināti ar daudzām vietējām tūrisma kompānijām, kurai katrai ir kaut kas interesants ko piedāvāt šajā daudzveidīgajā, krāsu un izjūtu pilnajā zemē. Runājam ar visiem, uzklausām kas kuram sakāms, iespējams kādreiz brauksim ciemos arī pie kāda no viņiem. Bet mūsu grupiņai skaidrs ir viens – pie La Sierra Moto Travel mēs katrs pa savam vēl kādreiz atgriezīsimies. Šie ir īstie cilvēki, pie kuriem jābrauc Kolumbijas dēkas piedzīvot. Un – šķiet, ka katrs no savas puses vai zemes centīsimies nākotnē šurpu atvest vēl kādu draugu līdzi. Vismaz es esmu apņēmības pilns jau nākamajā gadā no mūsu Two Wheels Adventures vismaz vienu grupu uz šiem piedzīvojumiem jau aizgādāt. Pats zinu, ka ir vērts, citiem arī to ieteikšu…
Paldies La Sierra Moto Travel un Pro Colombia par šo iespēju! Paldies mūsu draugiem Germanam, Ernesto, Alberto, Aleksandrai un citiem, kas par mums rūpējās šajās dienās! Gaidiet atkal ciemos…;)
